Definify.com

Definition 2024

edicto

edicto

Latin

Verb

ēdictō ‎(present infinitive ēdictāre, perfect active ēdictāvī, supine ēdictātum); first conjugation

  1. (archaic) I speak out, proclaim, declare, publish.

Inflection

   Conjugation of edicto (first conjugation)
indicative singular plural
first second third first second third
active present ēdictō ēdictās ēdictat ēdictāmus ēdictātis ēdictant
imperfect ēdictābam ēdictābās ēdictābat ēdictābāmus ēdictābātis ēdictābant
future ēdictābō ēdictābis ēdictābit ēdictābimus ēdictābitis ēdictābunt
perfect ēdictāvī ēdictāvistī ēdictāvit ēdictāvimus ēdictāvistis ēdictāvērunt, ēdictāvēre
pluperfect ēdictāveram ēdictāverās ēdictāverat ēdictāverāmus ēdictāverātis ēdictāverant
future perfect ēdictāverō ēdictāveris ēdictāverit ēdictāverimus ēdictāveritis ēdictāverint
passive present ēdictor ēdictāris, ēdictāre ēdictātur ēdictāmur ēdictāminī ēdictantur
imperfect ēdictābar ēdictābāris, ēdictābāre ēdictābātur ēdictābāmur ēdictābāminī ēdictābantur
future ēdictābor ēdictāberis, ēdictābere ēdictābitur ēdictābimur ēdictābiminī ēdictābuntur
perfect ēdictātus + present active indicative of sum
pluperfect ēdictātus + imperfect active indicative of sum
future perfect ēdictātus + future active indicative of sum
subjunctive singular plural
first second third first second third
active present ēdictem ēdictēs ēdictet ēdictēmus ēdictētis ēdictent
imperfect ēdictārem ēdictārēs ēdictāret ēdictārēmus ēdictārētis ēdictārent
perfect ēdictāverim ēdictāverīs ēdictāverit ēdictāverīmus ēdictāverītis ēdictāverint
pluperfect ēdictāvissem ēdictāvissēs ēdictāvisset ēdictāvissēmus ēdictāvissētis ēdictāvissent
passive present ēdicter ēdictēris, ēdictēre ēdictētur ēdictēmur ēdictēminī ēdictentur
imperfect ēdictārer ēdictārēris, ēdictārēre ēdictārētur ēdictārēmur ēdictārēminī ēdictārentur
perfect ēdictātus + present active subjunctive of sum
pluperfect ēdictātus + imperfect active subjunctive of sum
imperative singular plural
first second third first second third
active present — ēdictā — — ēdictāte —
future — ēdictātō ēdictātō — ēdictātōte ēdictantō
passive present — ēdictāre — — ēdictāminī —
future — ēdictātor ēdictātor — — ēdictantor
non-finite forms active passive
present perfect future present perfect future
infinitives ēdictāre ēdictāvisse ēdictātūrus esse ēdictārī ēdictātus esse ēdictātum īrī
participles ēdictāns — ēdictātūrus — ēdictātus ēdictandus
verbal nouns gerund supine
nominative genitive dative/ablative accusative accusative ablative
ēdictāre ēdictandī ēdictandō ēdictandum ēdictātum ēdictātū

Synonyms

Related terms

References

Spanish

Etymology

Latin edictum.

Noun

edicto m ‎(plural edictos)

  1. edict

Etymology

From ēdīcō ‎(“I declare, announce, decree”), from ex- ‎(“out of, from”) +‎ dīcō ‎(“say, affirm, tell”).

Pronunciation

  • (Classical) IPA(key): /eːˈdik.toː/, [eːˈdɪk.toː]

Similar Results