Definify.com

Definition 2024


evenio

evenio

Latin

Verb

ēveniō (present infinitive ēvenīre, perfect active ēvēnī, supine ēventum); fourth conjugation

  1. (intransitive) I happen, occur.
  2. (intransitive) I come forth.
  3. (intransitive, followed by the dative) I happen to, befall (someone).
    1. (intransitive, by extension, followed by the dative) I am allotted to (someone).
      • 27 BCE – 25 BCE, Titus Livius, Ab urbe condita libri 26.1
        C. Sulpicio cui Sicilia euenerat duae legiones quas P. Cornelius habuisset decretae et supplementum de exercitu Cn. Fului, qui priore anno in Apulia foede caesus fugatusque erat.
        To Gaius Sulpicius to whom Sicily was allotted two legions which Publius Cornelius had held were decided upon and reinforcements from Gnaius Fulvius’ army, which in the previous year had been shamefully defeated decisively and put to flight in Apulia

Inflection

   Conjugation of evenio (fourth conjugation)
indicative singular plural
first second third first second third
active present ēveniō ēvenīs ēvenit ēvenīmus ēvenītis ēveniunt
imperfect ēveniēbam ēveniēbās ēveniēbat ēveniēbāmus ēveniēbātis ēveniēbant
future ēveniam ēveniēs ēveniet ēveniēmus ēveniētis ēvenient
perfect ēvēnī ēvēnistī ēvēnit ēvēnimus ēvēnistis ēvēnērunt, ēvēnēre
pluperfect ēvēneram ēvēnerās ēvēnerat ēvēnerāmus ēvēnerātis ēvēnerant
future perfect ēvēnerō ēvēneris ēvēnerit ēvēnerimus ēvēneritis ēvēnerint
passive present ēvenior ēvenīris, ēvenīre ēvenītur ēvenīmur ēvenīminī ēveniuntur
imperfect ēveniēbar ēveniēbāris, ēveniēbāre ēveniēbātur ēveniēbāmur ēveniēbāminī ēveniēbantur
future ēveniar ēveniēris, ēveniēre ēveniētur ēveniēmur ēveniēminī ēvenientur
perfect ēventus + present active indicative of sum
pluperfect ēventus + imperfect active indicative of sum
future perfect ēventus + future active indicative of sum
subjunctive singular plural
first second third first second third
active present ēveniam ēveniās ēveniat ēveniāmus ēveniātis ēveniant
imperfect ēvenīrem ēvenīrēs ēvenīret ēvenīrēmus ēvenīrētis ēvenīrent
perfect ēvēnerim ēvēnerīs ēvēnerit ēvēnerīmus ēvēnerītis ēvēnerint
pluperfect ēvēnissem ēvēnissēs ēvēnisset ēvēnissēmus ēvēnissētis ēvēnissent
passive present ēveniar ēveniāris, ēveniāre ēveniātur ēveniāmur ēveniāminī ēveniantur
imperfect ēvenīrer ēvenīrēris, ēvenīrēre ēvenīrētur ēvenīrēmur ēvenīrēminī ēvenīrentur
perfect ēventus + present active subjunctive of sum
pluperfect ēventus + imperfect active subjunctive of sum
imperative singular plural
first second third first second third
active present ēvenī ēvenīte
future ēvenītō ēvenītō ēvenītōte ēveniuntō
passive present ēvenīre ēvenīminī
future ēvenītor ēvenītor ēveniuntor
non-finite forms active passive
present perfect future present perfect future
infinitives ēvenīre ēvēnisse ēventūrus esse ēvenīrī ēventus esse ēventum īrī
participles ēveniēns ēventūrus ēventus ēveniendus
verbal nouns gerund supine
nominative genitive dative/ablative accusative accusative ablative
ēvenīre ēveniendī ēveniendō ēveniendum ēventum ēventū

Derived terms

Related terms

Descendants

References