Definify.com

Definition 2024


vincturus

vincturus

Latin

Participle

vinctūrus m (feminine vinctūra, neuter vinctūrum); first/second declension

  1. about to bind

Inflection

First/second declension.

Number Singular Plural
Case / Gender Masculine Feminine Neuter Masculine Feminine Neuter
nominative vinctūrus vinctūra vinctūrum vinctūrī vinctūrae vinctūra
genitive vinctūrī vinctūrae vinctūrī vinctūrōrum vinctūrārum vinctūrōrum
dative vinctūrō vinctūrō vinctūrīs
accusative vinctūrum vinctūram vinctūrum vinctūrōs vinctūrās vinctūra
ablative vinctūrō vinctūrā vinctūrō vinctūrīs
vocative vinctūre vinctūra vinctūrum vinctūrī vinctūrae vinctūra