Definify.com
Definition 2024
ructatus
ructatus
Latin
Participle
ructātus m (feminine ructāta, neuter ructātum); first/second declension
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| nominative | ructātus | ructāta | ructātum | ructātī | ructātae | ructāta | |
| genitive | ructātī | ructātae | ructātī | ructātōrum | ructātārum | ructātōrum | |
| dative | ructātō | ructātō | ructātīs | ||||
| accusative | ructātum | ructātam | ructātum | ructātōs | ructātās | ructāta | |
| ablative | ructātō | ructātā | ructātō | ructātīs | |||
| vocative | ructāte | ructāta | ructātum | ructātī | ructātae | ructāta | |
References
- ructatus in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
- Félix Gaffiot (1934), “ructatus”, in Dictionnaire Illustré Latin-Français, Paris: Hachette.