Definify.com
Definition 2025
pronuntiaturus
pronuntiaturus
Latin
Participle
prōnūntiātūrus m (feminine prōnūntiātūra, neuter prōnūntiātūrum); first/second declension
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| nominative | prōnūntiātūrus | prōnūntiātūra | prōnūntiātūrum | prōnūntiātūrī | prōnūntiātūrae | prōnūntiātūra | |
| genitive | prōnūntiātūrī | prōnūntiātūrae | prōnūntiātūrī | prōnūntiātūrōrum | prōnūntiātūrārum | prōnūntiātūrōrum | |
| dative | prōnūntiātūrō | prōnūntiātūrō | prōnūntiātūrīs | ||||
| accusative | prōnūntiātūrum | prōnūntiātūram | prōnūntiātūrum | prōnūntiātūrōs | prōnūntiātūrās | prōnūntiātūra | |
| ablative | prōnūntiātūrō | prōnūntiātūrā | prōnūntiātūrō | prōnūntiātūrīs | |||
| vocative | prōnūntiātūre | prōnūntiātūra | prōnūntiātūrum | prōnūntiātūrī | prōnūntiātūrae | prōnūntiātūra | |