Definify.com
Definition 2024
orditus
orditus
Latin
Adjective
ordītus m (feminine ordīta, neuter ordītum); first/second declension
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| nominative | ordītus | ordīta | ordītum | ordītī | ordītae | ordīta | |
| genitive | ordītī | ordītae | ordītī | ordītōrum | ordītārum | ordītōrum | |
| dative | ordītō | ordītō | ordītīs | ||||
| accusative | ordītum | ordītam | ordītum | ordītōs | ordītās | ordīta | |
| ablative | ordītō | ordītā | ordītō | ordītīs | |||
| vocative | ordīte | ordīta | ordītum | ordītī | ordītae | ordīta | |
Related terms
References
- orditus in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
- ORDITUS in Charles du Fresne du Cange’s Glossarium Mediæ et Infimæ Latinitatis (augmented edition, 1883–1887)
- Félix Gaffiot (1934), “orditus”, in Dictionnaire Illustré Latin-Français, Paris: Hachette.