Definify.com
Definition 2024
mentitus
mentitus
Latin
Participle
mentītus m (feminine mentīta, neuter mentītum); first/second declension
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| nominative | mentītus | mentīta | mentītum | mentītī | mentītae | mentīta | |
| genitive | mentītī | mentītae | mentītī | mentītōrum | mentītārum | mentītōrum | |
| dative | mentītō | mentītō | mentītīs | ||||
| accusative | mentītum | mentītam | mentītum | mentītōs | mentītās | mentīta | |
| ablative | mentītō | mentītā | mentītō | mentītīs | |||
| vocative | mentīte | mentīta | mentītum | mentītī | mentītae | mentīta | |
References
- mentitus in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
- mentitus in Charlton T. Lewis (1891) An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers
- Félix Gaffiot (1934), “mentitus”, in Dictionnaire Illustré Latin-Français, Paris: Hachette.