Definify.com
Definition 2025
disterminaturus
disterminaturus
Latin
Participle
disterminātūrus m (feminine disterminātūra, neuter disterminātūrum); first/second declension
- about to divide
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| nominative | disterminātūrus | disterminātūra | disterminātūrum | disterminātūrī | disterminātūrae | disterminātūra | |
| genitive | disterminātūrī | disterminātūrae | disterminātūrī | disterminātūrōrum | disterminātūrārum | disterminātūrōrum | |
| dative | disterminātūrō | disterminātūrō | disterminātūrīs | ||||
| accusative | disterminātūrum | disterminātūram | disterminātūrum | disterminātūrōs | disterminātūrās | disterminātūra | |
| ablative | disterminātūrō | disterminātūrā | disterminātūrō | disterminātūrīs | |||
| vocative | disterminātūre | disterminātūra | disterminātūrum | disterminātūrī | disterminātūrae | disterminātūra | |