Definify.com
Definition 2024
dignaturus
dignaturus
Latin
Participle
dignatūrus m (feminine dignatūra, neuter dignatūrum); first/second declension
- about to deign
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| nominative | dignatūrus | dignatūra | dignatūrum | dignatūrī | dignatūrae | dignatūra | |
| genitive | dignatūrī | dignatūrae | dignatūrī | dignatūrōrum | dignatūrārum | dignatūrōrum | |
| dative | dignatūrō | dignatūrō | dignatūrīs | ||||
| accusative | dignatūrum | dignatūram | dignatūrum | dignatūrōs | dignatūrās | dignatūra | |
| ablative | dignatūrō | dignatūrā | dignatūrō | dignatūrīs | |||
| vocative | dignatūre | dignatūra | dignatūrum | dignatūrī | dignatūrae | dignatūra | |