Definify.com
Definition 2024
conquestaturus
conquestaturus
Latin
Participle
conquestātūrus m (feminine conquestātūra, neuter conquestātūrum); first/second declension
- This term needs a translation to English. Please help out and add a translation, then remove the text
{{rfdef}}.
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| nominative | conquestātūrus | conquestātūra | conquestātūrum | conquestātūrī | conquestātūrae | conquestātūra | |
| genitive | conquestātūrī | conquestātūrae | conquestātūrī | conquestātūrōrum | conquestātūrārum | conquestātūrōrum | |
| dative | conquestātūrō | conquestātūrō | conquestātūrīs | ||||
| accusative | conquestātūrum | conquestātūram | conquestātūrum | conquestātūrōs | conquestātūrās | conquestātūra | |
| ablative | conquestātūrō | conquestātūrā | conquestātūrō | conquestātūrīs | |||
| vocative | conquestātūre | conquestātūra | conquestātūrum | conquestātūrī | conquestātūrae | conquestātūra | |