Definify.com
Definition 2024
conitens
conitens
Latin
Participle
cōnītēns m, f, n (genitive cōnītentis); third declension
Inflection
Third declension.
| Number | Singular | Plural | |||
|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masc./Fem. | Neuter | Masc./Fem. | Neuter | |
| nominative | cōnītēns | cōnītentēs | cōnītentia | ||
| genitive | cōnītentis | cōnītentium | |||
| dative | cōnītentī | cōnītentibus | |||
| accusative | cōnītentem | cōnītēns | cōnītentēs | cōnītentia | |
| ablative | cōnītente, cōnītentī1 | cōnītentibus | |||
| vocative | cōnītēns | cōnītentēs | cōnītentia | ||
1When used purely as an adjective.