Definify.com
Definition 2025
concertaturus
concertaturus
Latin
Participle
concertātūrus m (feminine concertātūra, neuter concertātūrum); first/second declension
- about to fight etc.
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| nominative | concertātūrus | concertātūra | concertātūrum | concertātūrī | concertātūrae | concertātūra | |
| genitive | concertātūrī | concertātūrae | concertātūrī | concertātūrōrum | concertātūrārum | concertātūrōrum | |
| dative | concertātūrō | concertātūrō | concertātūrīs | ||||
| accusative | concertātūrum | concertātūram | concertātūrum | concertātūrōs | concertātūrās | concertātūra | |
| ablative | concertātūrō | concertātūrā | concertātūrō | concertātūrīs | |||
| vocative | concertātūre | concertātūra | concertātūrum | concertātūrī | concertātūrae | concertātūra | |