Definify.com
Definition 2024
circinatus
circinatus
Latin
Participle
circinātus m (feminine circināta, neuter circinātum); first/second declension
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| nominative | circinātus | circināta | circinātum | circinātī | circinātae | circināta | |
| genitive | circinātī | circinātae | circinātī | circinātōrum | circinātārum | circinātōrum | |
| dative | circinātō | circinātō | circinātīs | ||||
| accusative | circinātum | circinātam | circinātum | circinātōs | circinātās | circināta | |
| ablative | circinātō | circinātā | circinātō | circinātīs | |||
| vocative | circināte | circināta | circinātum | circinātī | circinātae | circināta | |
Descendants
Translingual descendants
- English: circinate
References
- circinatus in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
- circinatus at the Catalogue of Life