Definify.com

Definition 2024

buccino

buccino

Latin

Verb

buccinō ‎(present infinitive buccināre, perfect active buccināvī, supine buccinātum); first conjugation

Alternative form of būcinō

Inflection

Conjugation of buccino (first conjugation, active only)
indicative		singular			plural
indicative		first	second	third	first	second	third
active	present	buccinō	buccinās	buccinat	buccināmus	buccinātis	buccinant
	imperfect	buccinābam	buccinābās	buccinābat	buccinābāmus	buccinābātis	buccinābant
	future	buccinābō	buccinābis	buccinābit	buccinābimus	buccinābitis	buccinābunt
	perfect	buccināvī	buccināvistī	buccināvit	buccināvimus	buccināvistis	buccināvērunt, buccināvēre
	pluperfect	buccināveram	buccināverās	buccināverat	buccināverāmus	buccināverātis	buccināverant
	future perfect	buccināverō	buccināveris	buccināverit	buccināverimus	buccināveritis	buccināverint
subjunctive		singular			plural
subjunctive		first	second	third	first	second	third
active	present	buccinem	buccinēs	buccinet	buccinēmus	buccinētis	buccinent
	imperfect	buccinārem	buccinārēs	buccināret	buccinārēmus	buccinārētis	buccinārent
	perfect	buccināverim	buccināverīs	buccināverit	buccināverīmus	buccināverītis	buccināverint
	pluperfect	buccināvissem	buccināvissēs	buccināvisset	buccināvissēmus	buccināvissētis	buccināvissent
imperative		singular			plural
imperative		first	second	third	first	second	third
active	present	—	buccinā	—	—	buccināte	—
active	future	—	buccinātō	buccinātō	—	buccinātōte	buccinantō
non-finite forms		active			passive
non-finite forms		present	perfect	future	present	perfect	future
infinitives		buccināre	buccināvisse	—	—	—	—
participles		buccināns	—	—	—	—	—
verbal nouns		gerund				supine
		nominative	genitive	dative/ablative	accusative	accusative	ablative
		buccināre	buccinandī	buccinandō	buccinandum	—	—